Šis mazais brīnums – pundurtrusītis, ko varam iegādāties un turēt sev mājās par draudziņu, būs vieglāk iepazīstams, saprotams, un tātad – mīļāks, ja vairāk zināsim par viņu.... Protams, mēs savu mīluli ar laiku iepazīsim pat ļoti labi, bet vieglāk attiecības starp mums veidosies, ja jau laicīgi sapratīsim truša uzvedības un uztveres īpatnības, kas izriet no tā, kādi šie dzīvnieki ir pēc savas dabiskās izcelsmes....
Mani
pundurtrusīši dzīvo audzētavas apstākļos, tomēr – pirmais mūsmāju trusis
dzīvoja mājā, tad arī saņēmu pieredzi tiešā kontaktā ar šo dzīvnieciņu. Un tā
kā es dodu līdzi savu trušu nākamajiem īpašniekiem arī savu telefonu un
e-adresi, tad itin bieži saņemu gan jautru, gan ne tik jautru informāciju par
to, kā tad īsti dzīvo šie zvēriņi mājās pie saviem saimniekiem, kā veidojas
attiecības, kādi jautājumi un grūtības rodas. Katram savs stāsts. Paņemam mēs
trusīti, lai tas mums sagādātu prieku, ienestu mūsu mājās saikni ar dzīvo dabu,
lai iemācītu bērniem par kādu rūpēties un labi ir, ja tas viss viegli arī
notiek....Kas tad būtu īsti jāzina - šajā savā pieredzē labprāt padalīšos!
Pundurtrusītis
tātad, ļoti atšķiras no zaķa, ir mākslīgi izaudzēts no savvaļas trušiem, lai
būtu mazāka auguma un dažāda izskata, selekcijas rezultātā attālinoties no
savas dabiskās vides, ļoti daudzas paaudzes jau viņu šķir no spējas izdzīvot
dabiskos apstākļos. Veidojot tīras šķirnes, ir pieļauta arī tuvradniecīga
krustošana, kas neveicina dzīvnieka izturību (ja tā var teikt). Tātad sapnis
par to, ka - atbrīvosim trusīti no sprosta un dosim viņam kāroto brīvību- ir
velts – varbūt kādu neilgu laiku tas spētu izdzīvot Latvijas vasaras apstākļos,
bet tas arī būtu viss (arī neprastu stāties pretī nevienam ienaidniekam.) Tātad
atliek apzināties, ka vislabākos apstākļus pundurtrusītim var sagādāt viņa
saimnieki mājas apstākļos. Bet tiem nepieciešamas zināšanas, un vēlāk lieti
noderēs arī iegūtā pieredze.
Trusītis noteikti
ir gudrs dzīvnieciņš jau no maza vecuma (paņemšanas laiks ir no 1mēneša, bet
labāk būtu – no diviem), un tā viņš labi pierod pie apstākļiem, kādos atrodas,
jo citu dzīvi jau arī nemaz nepazīst). Trusītim, kā katram dzīvniekam, patīk
ikdienišķa kārtība, kas katru dienu atkārtojas, tad viņš arī saprot, kas notiek,
un jūtas drošs. Patīk, ja var saprast, kuri no mājiniekiem tad nu ir saimnieki,
kad baro, kad laiž pastaigāt, utt. Jo vairāk kārtības un noteiktu „rituālu” būs
mazulim, jo drošāks viņš jutīsies, un sāks skatīties apkārt – ko tad vēl varētu
saprast un iemācīties.
Ja sauksiet
regulāri vienu viņa vārdu, īpaši tad, kad pievēršat viņam
uzmanību – glaudiet, barojiet, utt., tad savu vārdu iemācīties viņam nebūs
grūti. Ja mīļvārdiņu un iesauku būs daudz, tad mazulim varētu rasties grūtības
ar domu – kurš vārds tad nu ir viņa? Un jūsu lielā runāšanā viņš neklausīsies.
Tas par vārdu.
Tagad par rokām.
Jūsu rokas, salīdzinot ar mēnesi vecu trusīti, ir milzīgas (arī bērna), un viņš
no tām baidās. Ļaujiet pierast pakāpeniski – ar atpūtas brīžiem būrītī, kad
atelpojas un atgūstas no bailītēm ne uzreiz. Savās rokās turiet droši, bet ne
stingri, paijājiet galviņu, bet sākumā nebužiniet un nekasiet – vēl jūs
neziniet, vai viņam tas vispār patīk. Kad, trusītim paaugoties, būsiet
savstarpēji saraduši, tad jau jūs pamanīsiet (ja būsiet vērīgi) – kā jūsu rokās
grozīties trusītim patīk vislabāk! Trusītim, jau mazam, ir ļoti laba oža, un,
ja smaržosiet pēc parfimērijas, ko saož pat cilvēka deguns, tad kontaktu
nodibināt būs daudz grūtāk – trusēns katru reizi pēc mīļošanas centīgi
mazgāsies, lai smaržotu atkal jauki – pats pēc sevis, un centīsies dabūt svešo,
uzbāzīgo aromātu nost.
Pirmās dienas
jaunajās mājās es ieteiktu vairāk gūt prieku no trusēna vērošanas – jo viss, ko
viņš darīs, jums liksies interesanti. Ja vien esat cilvēks, kam patīk
dzīvnieki. Arī bērniem nav par ļaunu saprast, ka mazajam draugam šajā vietā ir
jāpierod, ka jāiepazīstas ar jauno mājvietu, ka viņam tā smaržo un izskatās
pavisam citādi, nekā bija mājās, un mammas un brāļu un māsu arī nav līdzās –
viss jāizdomā pašam. Vērojiet, kā trusēns visu aposta, kā pagaršo barību,
sieniņu, kā meklē, kur būs tualetes vieta, kā mācās dzert no dzirdnītes –
pudelītes, un varbūt tas nemaz uzreiz neizdodas, un tad uz pāris dienām
jāieliek ūdens parastā trauciņā.
Pa šo laiku var
uzaicināt bērnu jauno draugu uzzīmēt, izveidot plastilīnā, aplicēt, fotografēt,
utt., kamēr interese par viņu vēl ir ļoti liela.
Būrīti pa nakti
nav vēlams likt pie pašas cilvēku gultas, jo trusēns pa nakti čabināsies, bet
vēlāk jau redzēsiet – vai jūsējais pa naktīm trokšņo, jeb – ne (tas ir dažādi
un iepriekš nav zināms). Ir klusētāji, kuri tomēr pa naktīm pārsvarā guļ, lai
gan trusis ir pa daļai nakts dzīvnieks, bet ir arī skaļie būra režģu grabinātāji
(biežāk tie, kas mājās nesaņem pietiekošu mīlestības un uzmanības devu...)
Ar katru dienu
trušuks kļūs drošāks, un arī paši saimnieki jau zinās gan to, kā viņu ņemt
rokās (jo viņš vairs nespirināsies un nebaidīsies), gan to, cik barības likt
trauciņā, lai nebūtu līdz vakaram par maz, un lai nebūtu par daudz – kad tā
tiek kasīta ārā no bļodiņas uz visām pusēm...
Pēc pāris dienām
jau var sākt pa mazam gabaliņam pacienāt trusīti ar kaut ko atļautu no
sarakstiņā minētās ēdienkartes – t.i. radināt pie jaunas barības vēl bez tās,
ko mazulis saņēmis audzētavā, un par ko jūs informē audzētājs. Ja šādas
informācijas nav, ar jaunām ēdamlietām es ieteiktu nesteigties, vismaz nedēļu
lai iztiek ar sieniņu un sauso barību, pie kam – pēc iespējas vienkāršāku, jo audzētāji
nebaro savus trušus ar tādu barību, kāda pērkama mazajās paciņās veikalos.
Droši varat mēģināt paciņu barību ‘'atšķaidīt'' ar miežu graudiem, ja trusītis
tos ēd, tātad ir tos saņēmis audzētavā (Ozolītēs patreiz miežus mēs nedodam).
Tāpat jāsāk vērot
- kādā no būrīša stūriem trusītis varbūt ir jau iekārtojis savu tualeti, tad ir
laiks tur novietot plastmasas trīsstūrīti, lai būtu vieglāka un ērtāka būrīša
tīrīšana. Novietojot tualeti TRUSĒNA IZVĒLĒTAJĀ stūrītī, tajā ir jāieliek kāds
nieks viņa sačurāto skaidiņu, jo dzīvnieks iet uz savu smaržu. Skaidas ar laiku
var likt tikai tualetes stūrītī. Savukārt sieniņu vairs neklāt arī pa zemi, bet
tikai barotavā, gan raugoties, lai siens būtu viegli sasniedzams.
PUNDURTRUSĪTIS ir
nakts dzīvnieks, grauzējiņš, alu racējiņš, nepārtraukti ēdošs dzīvnieciņš, kurš
mums, ja paņemam to savās mājās, kļūst par labu un uzticīgi mīlošu draudziņu,
kurš pieņem mūs tādus, kādi esam, saskata mūsos savu saimnieku un labvēli,
barotāju, mīļotāju utt, ja vien.... MĒS TO VISU PAŠI NESABOJĀJAM!